Biežāk uzdotie jautājumi

Šādā gadījumā, protams, inficēšanās risks praktiski nepastāv – taču tiešām tikai ar nosacījumu, ka abi partneri nav ieguvuši HIV infekciju iepriekšējo attiecību laikā (visdrošāk par to pārliecināties ir, veicot HIV analīzes) un ir viens otram uzticīgi.
Diemžēl daudzi cilvēki iegūst infekciju, neraugoties uz stabilu laulību vai noturīgām partnerattiecībām. HIV infekcijai ir raksturīgs slēptais jeb latentais slimības norises periods (pat 10 – 12 gadus ilgs), skaitot no inficēšanās momenta līdz simptomu parādīšanās brīdim. Tas nozīmē, ka viens no partneriem var būt inficējies iepriekšējās attiecībās un, pats šo inficēšanās faktu nenojaušot un nejūtot nekādus simptomus, neapzināti inficēt otru. Īpaši tāpēc, ka ilgtermiņa attiecībās visai bieži netiek domāts par drošu seksu – proti, prezervatīvu lietošanu. Mūsdienās, protams, neviens diemžēl nav pasargāts arī no partnera sānsoļiem, kā rezultātā var notikt inficēšanās. Vienīgais veids, kā iegūt pārliecību un drošību par savu un sava partnera veselību, ir regulāra HIV testa veikšana.

Tieši tā. HIV vīruss ir ļoti viltīgs, un cilvēks var nodzīvot pat daudzus gadus, nemaz neapzinoties, ka ir inficēts. HIV infekcijas sākumposmā – neilgi pēc inficēšanās – daļai inficēto parādās klīniskie simptomi, kas raksturīgi saaukstēšanās slimībām un kas ātri pāriet paši no sevis. Pēc tam sākas infekcijas slēptais jeb latentais slimības norises periods (pat 10 – 12 gadus ilgs), skaitot no inficēšanās momenta līdz simptomu parādīšanās brīdim. Vairumā gadījumu šajā bezsimptomu periodā nekas neliecina par slimības esamību, un inficēšanās faktu iespējams noteikt tikai ar HIV testa palīdzību. Tāpēc HIV tests reizi gadā būtu jāveic ikvienam – tas novērstu novēlotu infekcijas atklāšanu un terapijas uzsākšanu, mazinātu slimības izplatības riskus.

Sadzīves kontaktu ceļā – sarokojoties, apskaujoties, skūpstoties, šķaudot vai klepojot – ar HIV inficēties nav iespējams. Infekciju var iegūt tikai no inficēta cilvēka bioloģiskajiem šķidrumiem – asinīm, dzimumorgānu izdalījumiem (spermas un vagīnas izdalījumiem) un mātes piena, ja tie nonāk otras personas organismā caur bojātu ādu vai gļotādu.

HIV šādos veidos iegūt nav iespējams. HIV ir cilvēka imūndeficīta vīruss, kas nevairojas (neizdzīvo) insektu organismā, tāpēc tie nevar būt infekcijas avots. Tāpat insektu kodumu rezultātā cilvēka organismā nevar tikt ievadītas kādas inficētas personas asinis, tāpēc vīrusa pārnese šādos gadījumos nav iespējama.

HIV ir cilvēka imūndeficīta vīruss, kas nevairojas (neizdzīvo) dzīvnieku organismā, tāpēc tie nevar būt infekcijas avots. Savukārt ar tām imūndeficīta vīrusa formām, kas skar tikai dzīvniekus, piemēram, kaķus, cilvēki kodumu vai skrāpējumu rezultātā inficēties nevar.

Pareizi ievērojot un izpildot instrumentu sterilizācijas prasības, inficēšanās šo manipulāciju rezultātā nav iespējama – pacients vai klients kontaktā ar HIV inficēta cilvēka asinīm nenonāk. HIV vīruss ir neizturīgs ārējā vidē, un reāli pat elementāra instrumentu apstrāde izslēdz inficēšanās iespējas. Turklāt, lai notiktu inficēšanās, ir nepieciešams noteikts, proti, ar aci saskatāms asiņu daudzums. Šaubu gadījumā klientam ir tiesības prasīt, lai sterilu instrumentu iepakojums tiek atvērts viņa klātbūtnē.

HIV vīruss ārējā vidē, t.sk., ūdenī, ātri iet bojā, tāpēc inficēšanās nav iespējama nedz peldoties baseinā vai mazgājoties vannā/dušā, nedz ūdeni dzerot utt. Tāpat inficēšanās nav iespējama, apmeklējot kopīgas tualetes vai saskaroties ar svešu personu urīnu, izkārnījumiem (ja vien tie nesatur asinis).

HIV infekciju iespējams iegūt tikai no cilvēka organisma bioloģiskajiem šķidrumiem (asinīm, pirmssēklas šķidruma, spermas, maksts izdalījumiem, kā arī mātes piena). HIV infekcija netiek pārnesta ar asarām, pieskārieniem, sviedriem, siekalām vai urīnu, turklāt ārējā vidē HIV vīruss ātri iet bojā. Tātad no HIV+ cilvēkiem inficēties sadzīves kontaktu ceļā, t.sk., lietojot kopīgus galda vai citus sadzīves piederumus, nav iespējams.

Tiesa, inficēties ar lielāko daļu seksuāli transmisīvo slimību seksuālo attiecību laikā ir vieglāk nekā ar HIV. Taču jāsaprot – ikviena nedroša seksa situācija nozīmē risku iegūt arī HIV infekciju.

Jā, pareiza prezervatīva lietošana dzimumakta laikā ir svarīgākā un drošākā (faktiski – vienīgā) metode, kā sevi pasargāt no inficēšanās ar HIV vai citām seksuāli transmisīvām slimībām.

Patiesībā divu prezervatīvu lietošana sniedz mazāku aizsardzību. Kāpēc? Kaut ar zinātnisku pētījumu palīdzību ir visai grūti pierādīt to, ka divu prezervatīvu lietošana nav labākā un drošākā prakse, ir skaidri zināms, ka divu prezervatīvu lietošanas gadījumā starp tiem rodas berze, kā rezultātā, mazinoties to izturībai, pieaug to ieplīšanas un/vai noslīdēšanas iespēja. Tātad šajā gadījumā – vairāk nav labāk.

Inficēšanos ar šādām ‘ārējām’ darbībām novērst nav iespējams, jo vīruss dzimumakta laikā ar HIV inficēta cilvēka bioloģisko šķidrumu (spermas, vaginālo izdalījumu) starpniecību jau ir ‘iedarbojies iekšēji’ – t.i., nonācis otras personas asinsritē. Apmazgāšanās var vienīgi mazināt vīrusa koncentrāciju uz gļotādas, nevis novērst inficēšanos.

Jā, sievietes anatomiskās uzbūves īpatnības veicina to, ka viņai, īpaši menstruāciju laikā, ir lielāks risks inficēties ar HIV. Turklāt jaunu sieviešu dzimumorgāni ir fizioloģiski ievainojamāki nekā pieaugušām sievietēm, tādēļ viņas vēl vairāk pakļautas riskam inficēties ar HIV un citām seksuāli transmisīvajām infekcijām.

HIV negatīvai personai iespēja inficēties ar HIV orāla seksa laikā ar HIV pozitīvu personu ir salīdzinoši neliela, tomēr precīzi noteikt riska pakāpi nav iespējams – vairumā gadījumu starp partneriem ir ne tikai orāls, bet arī vagināls un/vai anāls sekss. Riskantākais no orālā seksa veidiem ir fellācija (dzimumlocekļa stimulācija), turklāt inficēšanās risku var palielināt arī citi vairāki faktori – brūces mutē vai dzimumorgānos, kontakts ar menstruālajām asinīm vai spermu, kā arī citu seksuāli transmisīvo infekciju klātbūtne.

Anālais sekss HIV transmisijas kontekstā ir riskantākais seksuālo attiecību veids – gan vīriešiem, gan sievietēm. Aptuveni 10 – 13 reizes lielākam infekcijas riskam ir pakļauts t.s. pasīvais partneris – taisnās zarnas gļotāda ir plāna un viegli traumējama, tāpēc infekcija viegli var nonākt viņa organismā. Prezervatīva lietošana, protams, risku samazina. HIV riskam ir pakļauts arī aktīvais partneris – par infekcijas ’vārtiem’ var kalpot urīnizvadkanāla atvere dzimumlocekļa galviņā un/vai nelieli dzimumlocekļa ādas bojājumi.

Ar HIV iespējams inficēties arī gadījumā, ja ejakulācija nenotiek. HIV vīruss pietiekami augstā (infekcijas pārnesei pietiekamā) koncentrācijā var atrasties arī pirmssēklas šķidrumā.

Noteikt jeb diagnosticēt inficēšanos ar vīrusu iespējams ar „HIV testa” jeb asins pārbaudes palīdzību. HIV tests ietver gan asins analīzi, gan pirmstesta un pēctesta konsultāciju, kuru laikā medicīnas darbinieks izskaidro visus ar HIV/AIDS saistītos jautājumus. HIV tests ir konfidenciāls – tas nozīmē, ka gan konsultācijas saturs, gan testa rezultāts zināms tikai ārstam un pacientam. Negatīvs HIV testa rezultāts norāda, ka asinīs nav atklātas antivielas pret HIV. Tas nozīmē, ka cilvēks nav inficējies ar HIV, vai arī organismā vēl nav izveidojušās antivielas, un tādēļ analīzes neuzrāda inficēšanos. Pozitīvs HIV testa rezultāts nozīmē, ka cilvēks ir inficējies ar HIV. Latvijā asinis izmeklēšanai uz HIV var nodot jebkurā laboratorijā ar vai bez ārsta nosūtījuma. HIV eksprestestu, kas ļauj rezultātus uzzināt jau pēc aptuveni 20 minūtēm, bez maksas un anonīmi var veikt arī kādā no HIV profilakses punktiem. Ja tests uzrādījis pozitīvu HIV rezultātu, tad nekavējoties jāvēršas SIA „Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas” stacionārā „Latvijas Infektoloģijas centrs” (Rīgā, Linezera ielā 3), vai pie tuvākā infektologa (Valmierā, Rēzeknē, Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī, u.c. pilsētās), kurš veiks galīgo HIV infekcijas diagnozes apstiprināšana.

Jā inficēšanās faktu iespējams noteikt tikai pēc vairākām nedēļām – tad, kad inficētās personas asinīs izstrādājušās HIV antivielas. Šis laika periods, kurā izstrādājas antivielas, dažādiem cilvēkiem var atšķirties – ja bijis augsts inficēšanās risks, bet HIV tests uzrāda negatīvu rezultātu, analīzes noteikti nepieciešams veikt atkārtoti.

HIV nav tas pats, kas AIDS – AIDS ir HIV infekcijas pēdējā jeb 3. stadija, kad cilvēka imūnā sistēma ir ļoti nopietni iedragāta, un tās atjaunošana prasa ilgu laiku un nopietnu ārstēšanos. AIDS jeb HIV vīrusa radītu imūndeficīta sindromu raksturo noteiktu dzīvībai bīstamu simptomu kopums – t.sk., dažādas vīrusu, sēnīšu un onkoloģiskās saslimšanas, kas progresē, ‘izmantojot’ cilvēka imūnsistēmas sabrukumu. Mūsdienās, pateicoties efektīvām HIV ārstēšanas un slimības kontroles iespējām, lielākajai daļai HIV inficētu cilvēku AIDS stadija vai nu nemaz ‘neiestājas’, vai arī vairumam AIDS pacientu imūnsistēmu ir iespējams atjaunot līdz līmenim, kad risks saslimt ar jaunām infekcijas komplikācijām ir būtiski samazināts.

Kaut HIV mūsdienās nav fatāla, tomēr diemžēl ir neizārstējama – hroniska, labi vadāma mūžilga slimība (līdzīgi kā diabēts). Tātad, ja kādam šī infekcija tiek atklāta, ar to būs jāsadzīvo visu dzīvi. Tajā pašā laikā HIV infekcijas ārstēšanas iespējas mūsdienās ir izcilas – ja cilvēkam diagnoze ir noteikta savlaicīgi, un viņš agrīnā slimība stadijā (neilgi pēc inficēšanās) ir gatavs uzsākt ārstēšanos un precīzi ievērot visus ārsta norādījumus, viņa dzīves kvalitātes un ilguma prognozes ir gluži tādas pašas kā cilvēkam, kurš nav HIV inficēts.

Visas zāles HIV infekcijas ārstēšanai cilvēkiem ar apstiprinātu diagnozi ir bez maksas, arī par uzturēšanos slimnīcā nav jāmaksā. Lai vajadzības gadījumā savlaicīgi varētu uzsākt bezmaksas specifisko ārstēšanu, HIV inficētajiem cilvēkiem jāvēršas SIA „Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas” stacionārā „Latvijas Infektoloģijas centrs”.

Ja inficēts cilvēks ievēro piesardzību attiecībās ar citiem – neļauj saskarties ar savām asinīm un seksa laikā izmanto prezervatīvu, viņš sabiedrību neapdraud. Lietojot kopīgus sadzīves priekšmetus – telefonu, datoru, dvieli u.c., apmeklējot ārstniecības iestādes, lietojot kopīgu uzturu un traukus, apmeklējot kopīgas tualetes, dušas vai peldoties baseinā, kā arī braucot sabiedriskajā transportā, inficētā persona apkārtējos neapdraud. Inficētai personai ir svarīgi ir zināt, kā rīkoties, lai neapdraudētu citus un pēc iespējas ilgāku laiku saglabātu savu veselību. Pacienti, kuri lieto antiretrovirālo terapiju un kuriem vīrusa slodze asinīs ir nenosakāma, savu partneri inficēt nevar.

Sekmīga un nepārtraukta ārstēšana nodrošina to, ka pacienta asins analīzēs HIV vīruss nav atrodams, t.i., vīrusa slodze samazinās līdz laboratoriskām metodēm nekonstatējamam jeb nenosakāmam līmenim, un infekcija kļūst nepārnesama. Tātad terapija darbojas kā profilakse, tāpēc, pat būdams HIV inficēts, cilvēks citus inficēt nevar – ja vīrusa nav asinīs, tā nav arī cilvēka citos bioloģiskajos, t.sk., seksuālajos šķidrumos.

Jā, arī HIV inficēti cilvēki var kļūt par vecākiem veselam bērnam. Būtisks priekšnosacījums – vecākiem jāapzinās šī soļa atbildība, precīzi jāievēro visas ārsta norādes, t.sk., attiecībā uz medikamentu lietošanu. Pieņemot lēmumu par pēcnācēju radīšanu, sadarbība ar infektologu un infekcijas rūpīga kontrole ir sevišķi nozīmīga, jo tikai tā iespējams piemērot optimālu terapiju – grūtniecei un bērnam īpaši drošu zāļu kombināciju – un nodrošināt vesela mazuļa piedzimšanu un normālu attīstību.