Pacientu līdzestība terapijā nav tikai pacienta atbildība – tā ir ārsta un pacienta sadarbība, turklāt veselības aprūpes sistēmai maksimāli mazinot šķēršļus, kas var mazināt pacientu līdzestību ārstēšanās procesā. Līdzestība ir problēma visu hronisko slimību ārstēšanā Latvijā, taču HIV un citu infekcijas slimību gadījumā tai ir dubulta nozīme, jo neārstēta infekcija apdraud ne tikai pašu pacientu, bet citus cilvēkus.
Otrdien, 20. jūnijā notika ekspertu diskusija “Kā veicināt līdzestību HIV pacientu terapijā”, ko organizēja AGIHAS, atbalsta biedrība cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV. Tajā piedalījās asociētais profesors Dins Šmits, RSU prorektors, docētājs, Sabiedrības veselības institūta vadošais pētnieks, asociētā profesore Anda Ķīvīte-Urtāne, RSU Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docētāja, Sabiedrības veselības institūta direktore, Anna Žilde, infektoloģe RAKUS, RSU infektoloģijas katedra, docētāja, Jana Feldmane, Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktore, Ainis Dzalbs, ģimenes ārsts, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents, kā arī Andris Veiķenieks, AGHIAS valdes priekšsēdētājs. Diskusijas klausītāju vidū bija atbildīgo valsts institūciju pārstāvji, veselības aprūpes nozares profesionāļi un nevalstisko organizāciju aktīvisti.
Dina Šmita un RSU kolēģu veiktais pētījums par HIV kompensēto zāļu lietošanu 2017.-2018. gadā liecina, ka vidējais HIV pacientu līdzestības līmenis pētījuma grupā bija 47,7%, proti, tikai puse pacientu lietoja nepieciešamos medikamentus ārsta norādītajā apjomā.
Daugavpils reģionālās slimnīcas infektoloģe Iveta Jukšinska piebilda, ka šobrīd situācija varētu būt uzlabojusies, jo attālināto konsultāciju ieviešana ir atvieglojusi pacientu nokļūšanu pie ārsta un receptes saņemšanu. Infektoloģe Anna Žilde papildināja ar savu pozitīvi pieredzes stāstu, ka Stradiņa slimnīcā komandā ar infektologu strādā infekciju uzraudzības māsa, kas papildus runā ar pacientu, skaidro un stāsta, atgādina par vizītēm, tādējādi nodrošinot faktiski visu pacientu līdzestību. Tāpat ir arī citi pozitīvās pieredzes stāsti, piemēram, biedrība “DIA+LOGS” jau vairākus gadus nodrošina atbalsta personu pakalpojumus cilvēkiem, kas dzīvo ar HIV – mentori cilvēkus gan motivē ārstēties, gan palīdz ar ļoti reālām un prakstiskām lietām, piemēram, pierakstu pie ārsta.
Asociētā profesore Anda Ķīvīte-Urtāne uzsvēra, ka, pētot pieredzi tajās valstīs, kur ir augsti HIV terapijas līdzestības rādītāji, ir skaidri redzama korelācija – tās ir valstis, kur lēmumu pieņemšana veselības nozarē ir balstīta uz pierādījumos balstītu zinātni, kur cilvēkiem ir laba veselībpratība, kā arī tiek maksimāli efektīvi izmantoti pieejamie veselības dati, lai sniegtu pacientiem piemērotu un individualizētu pakalpojumu. Arī citi diskusijas dalībnieki norādīja uz nepieciešamību Latvijā vākt, apkopot un monitorēt datus par HIV pacientiem, viņu ārstēšanas detaļām, līdzestību un citiem aspektiem, kā arī veikt jaudīgus pētījumus par šo jomu.
Savukārt Ainis Dzalbs, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents, uzsvēra tieši ģimenes ārstu un primārās veselības aprūpes lomu visu hronisko slimību, tai skaitā potenciāli arī HIV, uzraudzībā un ārstēšanā, jo labas ģimenes ārstu prakses iegulda lielu darbu tieši komunikācijā ar pacientiem un līdzestības veicināšanā.
Veselības ministre Līga Menģelsone attālinātā uzrunā diskusijas dalībniekiem uzsvēra, ka “Pilnvērtīga ārstniecība nav iespējama bez pacientu līdz-iesaistes jeb līdzestības. Pasaules labā prakse liecina, ka tieši skaidra un saprotama informācija un komunikācija pacientam ir nozīmīgākais solis līdzestības veicināšanā. Ar uzsvaru uz “pacientam skaidra un saprotama”. Piekrītot šai tēzei, sarunas dalībnieki vienlaikus arī norādīja, ka kvalitatīva saruna ārstam ar pacientu nav iespējama vizītei atvēlēto 15 minūšu laikā, tādēļ te ir nepieciešami sistēmiski risinājumi.
Latvijā šobrīd dzīvo vairāk nekā 6 tūkstoši cilvēku ar HIV, un tikai nedaudz vairāk kā puse no tiem lieto terapiju, kas nozīmē, ka neārstētie cilvēki ar HIV nekontrolēti izplata tālāk šo infekciju. UNAIDS līmenī ir definēti kritēriji, kā konstatēt HIV infekcijas ierobežošanu. Šie kritēriji, kas būtu jāsasniedz līdz 2030. gadam, lai uzskatītu, ka HIV infekcija ir apturēta, ir 95-95-95. Tas nozīmē, ka 95% no HIV inficētajiem zina savu statusu, 95% no tiem ārstējas un 95% terapija ir efektīva, tiek sasniegts N=N (nenosakāma vīrusa slodze = neinfekciozs) stāvoklis. Latvijā šis mērķis ne tuvu nav sasniegts, problēmas ir gan diagnostikas un testēšanas posmā, bet jo īpaši lielas – ārstēšanas un līdzestības posmā.
Papildu informācija:
Andris Veiķenieks
biedrības “AGIHAS” valdes priekšsēdētājs,
Tālr. 20207737